Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienā

    Ja politiskās pārliecības vai gluži cilvēcisku motīvu dēļ nebija pieņemami būt kādā no armijām, bieži izvēlējās pāriešanu nelegālā stāvoklī līdz pienāks kara beigas un noskaidrosies situācija. Par izvairīšanos no mobilizācijas vai aizbēgšanu (dezertēšanu) atkāpšanās brīdī no nacistiskās armijas draudēja sods, bet pēc Sarkanās armijas ienākšanas – , visticamāk, tiesāšana un deportācija par sadarbību ar ienaidnieku. Bija cilvēki, kas iesaistījās vācu okupācijas izveidoto iestāžu darbībā labprātīgi pavisam prozaisku iemeslu dēļ – meklēja darbu, un tur tāds atradās. Katrs partizāna stāsts ir citāds. Mežā iegāja ne vien vīrieši, bet arī sievietes, lai gan skaitliski ievērojami mazāk. Tādējādi daļa šajā pārmaiņu brīdī izvēlējās kādu laiku slēpties. Šie cilvēki cerēja, ticēja, ka padomju vara Latvijā tomēr nepaliks, sabiedrotie nepieļaus atkal jaunu okupāciju. Tādēļ partizāni centās iespēju robežās traucēt padomju varas nostiprināšanos, organizējot dažāda veida akcijas pret civilās pārvaldes un drošības iestādēm, to darbiniekiem, traucēt sakarus, apgādi, transportu u.c.
    Nacionālo partizānu grupas sāka veidoties 1944.gada vasaras beigās līdz ar nacistiskā karaspēka atkāpšanos un Sarkanās armijas ienākšanu Latvijas teritorijā. Sākotnēji pretošanās kustības dalībnieku grupas bija skaitliski lielas – no vairākiem desmitiem līdz vairākiem simtiem cilvēku. Teritoriāli izveidojās vairākas partizānu organizācijas, kam bija savi statūti un izdevumi.
    Tomēr līdz 1946.gada rudenim jau bija ievērojami zaudējumi. Ieroču un munīcijas sagāde kļuva arvien problemātiskāka, cerība uz ārvalstu iejaukšanos vai palīdzību ar katru brīdi samazinājās. Šajā laikā daudzi legalizējās.
    1949.gada 25.marta deportācijas, no vienas puses, padarīja partizānu kustību vēl sarežģītāku, jo aizveda lielu daļu to cilvēku, kas viņus atbalstīja. No otras puses, mežos nonāca cilvēki, kas centās izvairīties no izsūtīšanas. Lai pēc iespējas sekmīgāk izvairītos no izsekošanas un uzbrukumiem, tika veidotas nelielas grupas, kas periodiski sazinājās, nereti vairākas apvienojās kopīgiem uzbrukumiem.
    Savukārt padomju drošības dienesti ik pa laikam aicināja padoties labprātīgi, solot nevērst pret viņiem nekādas represijas, centās grupās iefiltrēt ne vien atsevišķus aģentus, bet veidoja pat veselas viltus grupas. Kustība arvien vairāk apsīka un pēdējie partizāni mežu pameta 1956. – 1957.gadā.
    Mūsu puse tolaik bija bagāta lieliem mežu masīviem, kur patvērumu rada vairākas nacionālo partizānu grupas – no Lubānas, Cesvaines, uz Tirzas, Druvienas, Kraukļu Liezēres un tālāk Jaunpiebalgas mežiem. 
    Visilgāk mūsu puses mežos noturējās tā sauktā “Pana” grupa, kas pēdējos gados sastāvēja no trīs cilvēkiem – Staņislava Zavadska (“Pans”), Ivara Grabana (“Puika”) un Pētera Tirzīša (“Vecais”). Grūti viņus piesaistīt kādam vienam pagastam, jo izdzīvošanas nolūkā bija nemitīgi jāpārvietojas. P.Tirzītis bija liezērietis, I.Grabans dzimis Kārzdabā, iepriekš apcietinātais grupas biedrs Valdis Bebris – no Grašiem, S.Zavadskis – no Polijas. Minēto pagastu apkārtne un cilvēki viņiem bija vislabāk zināmi. Tikai 1956.gada rudenī pēc ilgas drošības orgānu pierunāšanas, solījumiem viņi legalizējās un brīvprātīgi pieteicās varas iestādēs. “Pans” tūdaļ izmantoja iespēju un atgriezās dzimtenē. Par P.Tirzīti un I.Grabanu pēc 11 gadiem tomēr tika uzrakstīts ziņojums, un viņus apcietināja. Pēc soda izciešanas abi atgriezās dzimtajā pusē un tur dzīvoja līdz mūža nogalei.
    1997.gada nogalē Madonas muzejā nonāca 19 unikāli fotonegatīvi – partizānu dzīves ainas mežā. Unikāli tāpēc, ka, lai sevi pasargātu, viņi nepieļāva neviena grupai nepiederoša klātbūtni, īpaši pie savas slēptuves. Pastāv vairāki pieņēmumi par iespējamo attēlu autoru, bet tas ir cits stāsts.